Laiks. Jebkas ir relatīvs, bet laiks, laikam, ir visrelatīvākais. Pēdējais gads paskrēja tik strauji, ka neko tā īsti neizdarīju. Kā teiktu mana bijusī audzinātāja, nobumbulēju. Labi, ka arī neko sliktu neizdarīju. Kaut gan, neko nedarīt jau nav nekas labāks. Saprotu, ka kaut kas ir jāmaina. Bet, uzrakstīt ir viena lieta, izdarīt – cita. Bet uzrakstīšana reizēm ir labs stimuls kaut ko izdarīt. Derības arī. Tas tā, priekšdienām. Sākot no rītdienas kļūšu par grāmatvedi, un skaitīšu katru patērēto un saņemto santīmu. Varbūt tā izdosies pamazām iekrāt naudiņu autoskolai(primāri) un augstskolai(sekundāri).

Vakar beidzot uzsāku velokardiotreniņus. Vieglāk par skriešanu savā veidā ir, jo var ik pa brīdim atpūsties, bet slodzīte pamatīga. Turpināšu visu vasaru, vismaz līdz brīdim, kad atsākšu normāli skriet. Ar uzturu man vēljoprojām ir problēmas, acīmredzot, pieradumam liels spēks, vakaros mīlu iet gulēt ar pilnu vēderu, pie tam, pilnu vēderu junk-food. Zinu, kā to var labot – nevajag sēdēt mājās un audzināt pacietību, vajag kaut ko darīt. + agrāk iztīrīt zobus. Kā pārnāku mājās no darba, tā iztīrīt zobus. Tad, vismaz darbadienās lieki nepārēdīšos. Ziemā 3 dienas biju izmēģinājis Japāņu uzturu un uztveri, gāja itin labi, līdz pienāca brīvdiena, un, garlaicības mākts, sāku grauzt junk-food. Atvaļinājumā izmēģināšu atkal. Jāizveido to-do liste.